2008-10-25

Kas notiek, ja nakšņo skolā

Tēma Dažādi, Skola , 2008-10-25 @ 17:05 , autors

Pirms gulētiešanas nelasīt!!!

Ja vēlies nakšņot skolā…
Pulkstenis jau tuvojās astoņiem, gaiteņi bija palikuši tukši, un skola grima dziļā klusumā. Mani pirksti bija nosaluši un negribēja vairs rakstīt, turklāt man kļuva vēsi, un acis, šķiet, pašas krita ciet. Es mierināju sevi ar domu, ka tūlīt, tūlīt tīšos prom, bet… nekā. Es atlūzu turpat pie galda.

Pamodos, jo kakls bija kļuvis stīvs un kājas no aukstuma bija notirpušas un pilnīgi nejūtīgas. Es pat nemācēju pateikt, cik ilgi biju gulējusi, jo klasē bija pilnīga tumsa. Laukā joprojām lija lietus, un es nekādi nevarēju atcerēties, ka būtu izslēgusi gaismu. Atbīdīju krēslu un lēnām aiztaustījos līdz slēdzim. Nekā. Elektrība bija pazudusi. Nākamais pārsteigums mani sagaidīja, kad es mēģināju atvērt durvis. Izmisīgi raustīju rokturi un caur durvju stiklu redzēju, kā otrā pusē šurpu turpu šūpojas atslēga. Es diemžēl nezināju, kas ir izstrādājis šo joku. Tagad varēju dusmoties vienīgi pati uz sevi, jo ļoti labi sapratu, ka sargs atrodas varbūt kaut kur otrā skolas galā un diez vai caur nemitīgo lietus šalkoņu sadzirdētu pat manus kliedzienus. Kādu mirkli tā muļķīgi stāvēju, klausījos nemitīgajā pakšķēšanā un skatījos, kā koku zaru ēnas spocīgi kustas logā. Vienīgais, ko spēju izdomāt, bija tas, ka skola naktī ir šausmīgi nemīlīga, un man bija vien jāatzīst, ka šobrīd es labprātāk atrastos kaut kur citus. Zaķpastala – es sevi nolamāju.

Ieklausījos. Cauri lietum varēja sadzirdēt kādus soļus, kas, lēni kāpjot lejup pa trepēm, tuvojās. Šķiet, tie bija vīrieša soļi – smagi un noteikti. Zināju, ka tā nav mūsu sardze. Pirmā doma bija, ka kāds ir ielauzies skolā un kaut ko meklē. Bet kāpēc un kāda velna pēc šajā diennakts stundā?

Soļi apklusa. Vīrietis bija nokāpis lejā, un pēc visiem fizikas likumiem man vajadzēja saskatīt vismaz viņa siluetu, tomēr, lai kā arī sasprindzināju savas acis, neko nespēju ieraudzīt. Pār muguru pārskrēja auksti drebuļi, un pēkšņi man sāka jocīgi kņudēt deguns. Acīs sariesās asaras. Es vienkārši zināju, ka kāds tur ir. Ka es nepavisam neesmu viena. Un tas mani biedēja. Varēju sajust pat viņa elpu. Tā izspraucās cauri šaurajām durvju šķirbiņām un pārvērtās stindzinošās bailēs, kas iekļāva visu manu ķermeni. Tomēr vēl es spēju kustēties. Man bija vajadzīgs tikai viens mirklis, un es jau atrados klases tālākajā stūrī, kur, ierāvusies starp pārvelkamajiem apaviem un sporta tērpu maisiņiem, uzmetu sev virsū jaku. Tad mans augums sāka nevaldāmi trīcēt. No bailēm.

Dzirdēju, kā soļi tuvojās un tiek nospiests durvju rokturis. Vīrietis ienāca klasē. Nervi tika sasprindzināti līdz pēdējam, un man nebija ne mazākās nojausmas, kas tagad būs. Es gaidīju. Klusums. Tikai mana elpa kļuva vēl saraustītāka. Nē. Vīrietis lēnām tuvojās. Lēni, bet apņēmīgi un nenovēršami. Tad viņš apstājās. Tikai pāris soļu attālumā no manis. Šķita, ka arī viņš ieklausās. Tad es sadzirdēju vēl ko. Kāds nāca šurp pa gaiteni!

Vienlaicīgi atsprāga vaļā logs un durvju slēdzenē noskrapstēja atslēga. Pret palodzi sitās lietus šalts un tālāk tecēja uz grīdas. Sarāvos un mēmi iekliedzos. Ieslēdzās gaisma. Tikai tagad uzdrošinājos izbāzt galvu no savas paslēptuves. Uz mani ar aizdomu pilnu skatienu lūkojās sardze. Noklausījusies manus saraustītos paskaidrojumus, viņa tikai noteica, ka es laikam esot smadzenes pārcepusi, jo neviens neesot varējis ienākt klasē. Tā taču bijusi ciet, un atslēga mētājusies pāris soļu attālumā, zemē. Viņa mani aizdzina mājās. Pēc apmēram divām nedēļām satiku kādu ģimenes paziņu, kas agrāk, kad skolas telpās vēl atradies bērnudārzs, strādājusi par audzīti. Viņa pastāstīja kādu atgadījumu, kas bija risinājies 70. gadu sākumā, kad ēka esot bijusi tikko uzcelta. Tas esot bijis kaut kad rudenī. Laiks bijis drēgns un lietains.

Todien audzīte neesot varējusi sagaidīt dienas beigas, bet, kā par nelaimi, vienai meitenītei neviens neesot nācis pakaļ. Ārā jau bijis gluži tumšs, kad atnākusi māte un viņu izņēmusi. Meitenīte gan esot gaidījusi tēti, bet mamma paskaidrojusi, ka tētis tik sliktā laikā nevarējis atbraukt un gaidīs viņas mājā. Tomēr tētis pēc brītiņa ieradies. Teicis, ka pēdējo reizi šitādā laikā braucot viņai pakaļ. Sapratis, ka ir jau nokavējis, viņš neko neteicis un aizgājis prom. Tikai vēlāk audzīte uzzinājusi, ka meitenītes tēvs, braucot uz bērnudārzu, iekļuvis avārijā un nekādi neesot varējis ierasties viņai pakaļ, jo tajā laikā jau bijis miris. Tad viņa atcerējusies arī to, ka vīrietis, ienākot bērnudārzā, bijis pilnīgi sauss, kaut gan ārā stipri lijis un viņam nav bijis pat lietussarga. Viņa to vienkārši nebija ievērojusi…

Nezinu, vai tas bija viņš. Un, godīgi sakot, arī nemaz negribu zināt. Katrā ziņā, lai arī cik aizraujoša man liktos doma par mūsu skolas „personīgo” spoku, es negribētu vēl kādreiz šeit palikt pa nakti.

Tomēr tas lieliski pierāda arī to, ka ir tādas lietas un notikumi mums tepat blakus, par kuriem neko pat nenojaušam. Un, iespējams, ka tas arī nemaz nav nepieciešams…

Pārpublicējums no Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas arhīva (2004)
Šausmīgi, vai ne!

1 Comment »

  1. katrina teica

    2008-11-27 @ 20:13

    forš stasts!!!!!!!!!!man patik!!!!!!!!!!!!

Ko teiksi?